- Vienkāršākā recepte visdelikātākajai "Sarkanā samta" kūkai svētku gadam — pat iesācējs var radīt šedevru tikai vienā mēģinājumā
- Ziema tomēr atgriežas: Sinoptiķu prognoze gada pēdējām dienām sola pamatīgas izmaiņas
- Es vairs nepulēju līdz spēku izsīkumam - šīs 4 metodes noņems aplikumu un rūsu no jūsu krāna ātri un viegli
- Jūsu ledusskapis mirdzēs tīrs: jums nepieciešams tikai viens dabīgs produkts
- Dziļu pārmaiņu, atjaunotnes un pārvērtēšanas gads: kādi astroloģiskie notikumi ietekmēs mūsu 2026. gadu
„Man pietiek ar klusumu un kaķi klēpī.” Gunas kundzes (75) atklātais stāsts par to, kāpēc viņa vairs nebrauc ciemos

Pēc tam, kad sociālajos tīklos uzvirmoja diskusija par to, vai senioriem ir pienākums apciemot tuviniekus, mēs saņēmām vēstuli no mūsu lasītājas Gunas (75) no Pārdaugavas.
Viņa vēlējās dalīties savā pieredzē, kas ir mierīga, godīga un, iespējams, liks daudziem uz savām vecumdienām paskatīties no cita skatupunkta. Publicējam Gunas kundzes stāstu pilnībā.
Kādreiz mana māja bija visas dzimtas centrs. Es biju tas cilvēks, kurš vienmēr gaidīja, klāja galdus un kuram nekad nebija par grūtu uzņemt vēl piecus ciemiņus. Virtuve smaržoja pēc svaigiem pīrāgiem, fonā mierīgi dūca televizors, un istabās valdīja mīļš un nepiespiests juceklis – bērni dzinās pakaļ kaķim, bet pieaugušie varēja stundām ilgi diskutēt par visu un ne par ko.
Vēlāk, kad bērni izauga, es šo pašu sirsnību vedu līdzi ciemos pie citiem. Es mīlēju to sajūtu – ienākt pa svešām durvīm ar dāvanu maisiņu un sajusties vajadzīga. Man šķita, ka dalīties savā laikā un dzīvesstāstos ir mans galvenais uzdevums. Tā tas turpinājās gadu desmitiem: gandrīz trīsdesmit gadus neviena ziema un nevieni svētki nepagāja bez šiem braucieniem.
Bet tad man palika septiņdesmit pieci gadi, un manā iekšējā pasaulē notika kluss, bet pamatīgs lūzums. Tas notika bez strīdiem vai drāmām – vienkārši vienā dienā es sapratu, ka šī ciemošanās vairs nesniedz man prieku.
No 1. Janvāra ievērojami pieaugs degvielas cenas, autovadītāji ir pamatīgi nobažījušies par cik
Kad dzīves ritms kļūst lēnāks par pilsētas steigu
Dažreiz radi man jautā: “Aija, kāpēc tu vairs nebrauc? Agrāk tevi nevarēja noturēt mājās, tu biji katra pasākuma dvēsele!” Es parasti pajokoju, ka esmu beidzot iemīlējusies savā dīvānā, taču patiesība ir daudz slāņaināka. Līdz ar cienījamu vecumu mainās ne tikai spēka daudzums, bet arī vērtību skala.
Prieks, kura dēļ kādreiz biju gatava mērot ceļu cauri visai pilsētai, pamazām sāka izbalēt, atstājot vietā smagu pienākuma apziņu.
Pēdējā reize, kad es “saņēmos” un aizbraucu uz brāļameitas jubileju, kļuva par manu pēdējo mācībstundu. Jau esot ceļā un vērojot, cik agresīvi un steidzīgi gar autobusa logu slīd pilsētas kņada, es sajutu nevis satraukumu par tikšanos, bet gan milzīgu vēlmi tūlīt pat izkāpt un atgriezties savā mierīgajā Pārdaugavas dzīvoklī. Mans iekšējais ritms vienkārši vairs nesaskanēja ar ārpasaules troksni.
Kad iegāju mājā, kāds jaunietis pieklājīgi pavirzījās malā, lai mani palaistu. Tajā sekundē es sevi ieraudzīju no malas – nevis kā gaidītu viešņu un sarunu biedri, bet gan kā seniori, kura ir “jāizvieto” telpā tā, lai viņa netraucētu vispārējai jautrībai.
Pašos svētkos viss notika zibensātrumā: jauni telefoni, stāsti par atvaļinājumiem, plāni par jauniem projektiem. Es sēdēju maliņā kā klusais novērotājs. Par mani neviens neaizmirsa ļaunuma dēļ – nē, vienkārši pasaule bija aizņemta ar savu skriešanu. Manas atmiņas un stāsti tajā vairs neiekļāvās; tie kļuva par “omītes mīļajām dīvainībām”, kurām nevienam nebija laika tiešām pieskarties.
Vai uzturēt saikni tikai pieklājības dēļ?
Mēs gadiem tiekam mācīti, ka “vecākiem jāturas kopā ar savējiem” un ka izolācija ir slikta. Bet taisnība ir skaudra – pēc septiņdesmit pieci tu bieži kļūsti par dekorāciju citu cilvēku dzīvēs. Tu vairs nesi tas, kurš rada iemeslu tikties, tu esi tas “radinieks, kurš vēl ir”.
Kad mājupceļā es kāpu pa sava nama pakāpieniem, es pirmo reizi sajutu nevis vientulību, bet gan milzīgu atvieglojumu. Mana mazā pasaule ar mīļajām fotogrāfijām uz kumodes un murrājošo kaķi virtuvē man sniedza simtreiz vairāk siltuma nekā četras stundas pie skaļi klāta galda, kurā es jutos kā svešiniece.
Kāda mana kaimiņiene reiz teica zīmīgus vārdus: “Es pārstāju braukt pie dēla, jo pamanīju, ka mana klātbūtne rada spriedzi. Viņi cenšas būt labi, bet es redzu, ka viņiem ir grūti pielāgoties manam lēnumam. Tagad mēs vienkārši sazvanāmies – tas ir godīgāk pret mums visiem.”
Šī atziņa mani atbrīvoja. Man joprojām patīk papļāpāt pie kāpņu telpas vai mīļi aprunāties pa telefonu ar māsu, bet es vairs netērēju savus dārgos spēkus, lai tēlotu vajadzīgo tur, kur visi gaida brīdi, kad es beidzot došos prom.
Cieņa pret savu laiku
Mūsu vecumā laika paliek daudz mazāk, nekā domā jaunie. Pusdiena ceļā, stunda pie galda un pēc tam vairākas dienas nogurdinoša tukšuma nav vērts ne viena uzspēlēta smaida. Es sāku izvēlēties zvanu vizītes vietā un tikai tās tikšanās, kur mana klātbūtne ir prieks, nevis pārbaudījums.
Ja jūs jūtat ko līdzīgu – lūdzu, nevainojiet sevi. Tas nav egoisms, tā ir pašcieņa. Dzīve ap astoto gadu desmitu kļūst klusāka, un tas ir skaisti. Nebaidieties lauzt vecas tradīcijas, kas vairs nesniedz prieku.
Dodiet brīvību saviem tuviniekiem un, pats galvenais, dodiet to sev. Ja patiešām sagribēsies aizbraukt – to var izdarīt jebkurā brīdī, bet nekļūstiet par ieradumu un noteikumu ķīlnieku. Svarīgākais ir būt saskaņā ar sevi, nevis ar citu cerībām.
Vai jums arī ir bijis mirklis, kad saprotat, ka mājas miers ir svarīgāks par jebkuru saviesīgu pasākumu? Padalieties savās pārdomās komentāros – mums ir svarīgi dzirdēt jūsu pieredzi.














